If you’re too open-minded, your brains will fall out.

Šodien/vakar ir izgājusi jaunā Placebo dziesma, šovasar gaidāms arī viņu jaunais albums, akjel, beidzot! Man jau apnika ņirgāties pār savu palikušo saprātu, klausoties 140 dziesmas, no kurām 30% jau zinu no galvas. Nu, tātad, es tagad klausos jauno piecminūšu Placebo dziesmu un ēdu omleti. Šodiena vispār, bija traka diena tajā, t.i. 19.03.09., notika pavisam  šausmīgas, pārsteidzošas un tajā pat brīdī uzjautrinošas lietas. Tātad. 

• Otrā stunda - algebra. Solās būs visai nejauki, taču, guess what, es izpildīju vienu uzdevumu nenorakstot no tāfeles [pasvītrojiet to savās acīs, cik skatos, es tā izdarīt nevaru] un tas ir vairāk, nekā visā martā kopā ņemot. Par pareizumu /kad pārbaudīju atradu trīs kļūdas jau pirmajos piemēros/ nerunāsim, jo es progresēju tāpat. 
• Bet viss tomēr nevar būt tik labi. Jau nākamajā stundā - ģeometrijā es biju aizmirsusi paņemt ļoti būtisku burtnīcu, par ko ļoti principiālā skolotāja informēja manus ļoti aizņemtos vecākus. It kā manu miesīgo māti interesētu manis pašas aizmāršība. Protams, ka nē, taču kaut ko gan viņa aizrādīja, tas laikam bija starp to laika periodu, kad es taisīju siermaizi un zīmēju Gaismas Pili vienlaicīgi, tāpēc neko no teiktā neatceros. 
• Pavidam vēl bija špakteļlāpstiņas pielietojuma apgūšana, Krusta karu apraksti, kaut kāda zīmēšana literatūrā, ļoti gara rakstīšana latviešu valodā, par kuru visi sūkstījās, bet ko es, protams, nedarīju.
• Un tad sekoja visas dienas kulminācija. Sports. Šī stunda man iespiedās atmiņā vairāk par visām pārējām, kurās es sēžu malā un sūkstos par savu nevarīgumu neinteresējoties nemaz par to, ko visi pārējie dara. Bet šostund bija citādi. Visi zin manu fobiju no līdztekām, es nevaru apgriezties pat uz mazākās. Tātad, īss ieskats `darba uzdevumā`, varbūt kāds nezin par ko es runāju. Līdztekas skatīt šeit. Fragments no Elīnas teiktā: «Tu pavisam mierīgi uzvilkies uz rokām. Nekas ļauns nebija gaidāms, Tu visu darīji lēni un apdomīgi. Tad tu uz stangas uzliki vienu kāju, tā pārslīdēja pāri un tā vietā lai uzsēstos jāšus Tu pārkriti pāri, abas kājas vēzējot pa gaisu. Izskatījās iespaidīgi, visu cieņu.» Tad atskanēja troksnis. Un es biju tur lejā, kur nonāk retais. Uz matrača. Es smējos par to, kā mana graciozā kombinācija izskatījās no malas, par to, ka divas klasesbiedrenes no smiekliem par mani jau bija nokritušas no soliņa, un par to, ka es smejos pati par sevi. Tā bija visabsurdākā smiešanās, taču tā bija pirmā reize, kad es nevarēju apstāties smejoties par sevi. Akjel. XD

Tagad gan es turpinu zīmēt Ausekļa `gaismas pili` un pašreiz klausos The Kooks - Naive. Turpiniet ēst siermaizes un izpildiet mājasdarbus, kā to daru es .