Tears come and go, just like people as we know.

Beidzot ir pienākusi vasara par kuru es sapņoju jau, ēam, pusgadu. Šodien ķēru saules vilni jūrmalā, rīt ķeršu bolderājā, aizparīt engurē un svētdien man ir plānots velotrips, bet es zinu ka daļa no šiem plāniem nemaz nenotiks, par ko es varēšu gausties visu atlikušo vasaru. Man piedāvāja darbu kaut kādā ūberkūl firmā, kurā neko nevajadzēs darīt, jo pašlaik krīze un nevienam neko nevajag kancelejas preces, tikai tukliem berneļiem, bet anyways, viss apmierina izņemot DATUMUS. Viss jūlijs. Pēc māra grigaļa prognozēm jūlijs solās būt silts, pie velna. Bet darbs līdz diviem. Tātad trijos mājās un četros jūrā. DAMN, dzīve nav taisnīga, bet jūs to jau zināt. Man ir litrs piena visam vakaram, kas ļoti priecē. Vasaras obsession - piens, zemenes, jūra. Vispār, vairs nekas nav tā kā es gribētu, jo ja būtu kā es gribētu, nebūtu tā kā ir tagad. Jāņi pagājuši, tagad dienas vairs nebūs garas, bet toties saulainas gan. ^^ Lai vai kas man tur ar viņu nenotiktu, es tik un tā esmu diezgan priecīga. Un tur jau tā lieta, ka nenotiek nekas, bet lai paliek. es nevaru zināt, kas būs rīt un parīt it īpaši.