кo ту дoма мaн нaв юту?

Šodiena, dārgie murmuļi, ir jauka diena. Saule spīd, mūzika skan, deguns neniez, drugs, smiekli... Whāh. ;DD Jā, jauka diena. Man salst, damn shit. 

Un šodien draudzene pateica atziņu, kas lika aizdomāties: «Visos mūsu ienaidniekos ir daļa no mums pašiem...» Taisnība jau ir. Bet vai mēs tik ļoti ienīstam paši sevi? Vai visi esam tik paškritiski? Savādi gan, bieži mēs nemanam savu egoismu un savtīgumu, bet kad pamanam, tas jau ir sācis zust un  parādās kāds cits netikums. Praktisks piemērs - es. Es ienīstu, nevis cilvēkus, kas ir labāki par mani, bet tādus, kas līdzinās man. Man vienkārši nepatīk redzēt sevi viņos. Un vēl - bieži skolotāji ienīst skolniekus? Kāpēc? dažkārt, pašdisciplīnas dēļ, tāču dažreiz viņi skolniekos saskata potenciālu, kas pašos bijis, bet netika attīstīts, un sava dzīve jau ir nodzīvota pusē, taču šim jaunietim tā ir tikai sākusies. Tā ir skaudība, savā ziņā. 

Es, jā: Un ejot uz priekšu mēs atskatamies atpakaļ, un paklūpstam aiz pagātnes, jo par daudz tajā iedziļinamies.