a new day, a new hope.

Šorīt piespiedu kārtā piecēlos pusdesmitos modinātāja vietā dzirdot supersmart jautājumu: "tu guli?"un uz ko es gribētu atbildēt "jā, un man rādās murgi, ka kāds vīrietis mani modina," bet par cik esmu pieklājīga pret tēviem (ha-ha-ha) es neatbildēju. Manos mērķos šīs divas dienas ir izbaudīt miegu, jo ar pirmdienu mana patvaļa ir beigusies & man sāksies darbs. Nē, es nestrādāšu Super Ghetto, lai vai kā gribētos krāmēt lētās vistiņas ledusskapjos. Un arī par Drugs (drogas) smaidīgo pārdevēju, kas vienmēr sasveicinās, atvadās un pajautā vai vajag maisiņu augstā "lasies prom, suņa sūd," balsī. Nekā. Mans darbs sāksies un beigsies ar vergošanu starp pildspalvu un zīmuļu kolonnām uzbāžoties cilvēkiem, kuriem noteikti manu palīdzību nevajag un piedāvājot dārgāko modeli, lai tik mani slavina un nes uz rokām visu atlikušo darba dienu pa laikam arī dievinot un apbrīnojot. High as izšņaukt degunu biksēs.
Es jūtos neizgulējusies, blad.
Aizaizvakar (hopefully, ja manas mandeļsmadzenes neviļ) es devos uz zinību māju, lai nodot grāmatas un paņemt grāmatas (jā, un nezagt). Šovasar es esmu aktīva lasītāja (ha-ha-ha) un jau izlasīju vienu Vonnegūta grāmatu. Tagad gan es paņēmu ko labāku, "Čempiona brokastis" un līdz četrdesmitajai lapai bija smalki izklāstīts kā Vonnegūts zīmē pakaļu caurumus, vāveres (un nevis dzīvniekus vāveres, bet tās vāveres, par kuriem zēni līdz astoņiem gadiem sasodīti smejas) un arī sieviešu apakšveļu, un kapakmeņiem, un jukšanu prātā. Turklāt es jau divreiz saskāros ar vārdu "maucīgi", kas man vienmēr licies nedaudz lamuvārds. Anyways, tā ir viena no labākajām šīs vasaras grāmatām, es tā jūtu.
Viens no retajiem video par kuriem es tiešām smējos. Noskaties līdz galam.
šeit
Atā, zaķīši.