Tu negribi, nevis nevari.

nu, ko. baltais, pasakainais sniedziņš sāk pārvērsties brūnganā putrā un piparkūkas jau sakaltušas, un karstvīna traipi uz galdauta tā arī netiek izmazgāti. Var teikt, ka svētki jau aizvadīti. Vai nav lieliski?
Vakar vakarā šķirstīju savu šī gada dienasgrāmatu. Diezgan nepilnīga. Iesākta martā un pabeigta aprīlī. Pēc dažām lapām - viens ieraksts no oktobra. Bet vispār ļoti jauki palasīt to, kas bijis. Es iegrimu atmiņās un tagad šķiet tās mani vajā. Tad ierakstīju tādu nelielu rezumē par šo gadu. Galvenā atziņa - šogad bijis gan par daudz, gan par maz. Pārāk krāsaina tā notikumu palete, dažviet pārāk blāva. Perfektā līdzsvarā viss.
Visspilgtākā ideja - es mīlu pavasari. Lasot dienasgrāmatu tas ļoti atspoguļojas. Man pietrūkst gaisa, kā tas smaržo, man pietrūkst brīvības, kā tā garšo. Skanot The Killers - Romeo and Juliet, es diezgan daudz ko atcerējos, kas labu laiku bija izlidojis no galvas. tā bija īpaša sajūta, tādi nieki. kaut vai saule, kas spīdēja acīs. Eh. Pavasari, lūdzu.

Sastādiet savu nākamgada apņemšanos sarakstu un piepildiet to. Es šo to esmu izdarījusi no savējā, pagājušā gada sarakstiņa. Tīri jauki, ziniet.