kāpēc dzīve kas ir tik skaista, reizēm ir tāda maita (K. Elsbergs)

Man nav ne mazākās nojausmas, ko es pati no sevis gribu sagaidīt, jo to īsti nevar definēt un ielikt kaut kādos rāmjos. Dzīvē viss ir tik savādi. Jā, tieši savādi, nevis citādi. Laimītē nesen atradu teikumu "Tev skaidri jāzin, ko tu vēlies." Un tiešām. Ko tad Tu vēlies?
Ak, tie cilvēki, tie dīvainie cilvēki, piesātina visu ar tumšām un gaišam krāsām, tieši tā kā dažkārt negribētos. Ko nu tur. Atsākam savas ikdienišķās skolas gaitas, slīgstam ierastajā, kā jau allaž. Mēs to vien daram, mēs cilvēki. Zaudējam draugus, iegūstam paziņas. Svinam nevienam nezināmus svētkus, kā Helovīnus, bet katru savas dzīves dienu nebaudām, kas vien ir svētki. Klausamies mūziku, bet pie izdevības neieklausāmies klusumā. Noveļam vainu, dusmojamies uz kādu citu. Bet vairāk jau uz sevi. Cik muļķīgi mēs dažkārt esam, ne?

Pēdejā laikā daudz lasu Elsberga dzejoļus un Keolju stāstu krājumu. Paulu darbs neatšķiras no sava stila "raksti par to, ka dzīve ir vērtība un filosofiski domu graudu vācele" priekštečiem, bet šis uzlādē. Uzlādē ar optimismu un iedveš ātri zūdošu cerības staru. Lai jau, dažkārt vajag.
Elsbergs nepieviļ ar saviem teicieniem, un tie visi ir sasodīti patīkami.


"Akadēmiskais meistar,
jūsu māksla ir kuce." 
(K. Elsbergs)