priecīgu komerciju!

Ak, decembris! Iespējams laimīgākais mēnesis pārdevēja gada ritējumā. Lampiņas, gaismiņas, svecītes, adventes kalendāri, konfektes, piparkūkas, mākslīgais sniegs un resni vecīši skatologos sarkanos tērpos, dāvanas un vēl, un vēl. Ojā, ir pienākuši gada viskomerciālākie un visizdevīgākie svētki, tirgotāji var mesties gavilēt.

Meklēdami dāvanas un klaiņodami pa apgaismoto pilsētu parastie cilvēki uzķeras uz skatlogiem un iegādājas faktiski nejēdzīgas lietas. Nopērk eglītes, piparkūkas, dāvanas. Tas viss, lai radītu "skaisto Ziemassvētku sajūtu", kas mūsdienās tiek panākta tikai ar naudu - kā jau viss, protams. Tad šis parastais cilvēks rotā savu māju un zvana draugiem aicinādams uz patīkamu Ziemassvētku ballīti. Daži pieklājīgi atsakās, aizbildinoties ar citiem plāniem un pieklājīgi pateikdamies par ielūgumu, pārējie gan solās ierasties. Tad šis parastais cilvēks iet uz veikalu un pirkdams salātus, mandarīnus un karstvīnu saprot, ka jāiegādājas arī disks ar simt labākajām Ziemassvētku dziesmām. Sacīts - darīts. Cilvēks dodas mājup un rotā to, uzstāda egli un sakarina tajā plasmasas bumbas, aptin ar virtenēm un ieliek savā atskaņotājā nule nopirkto disku. Tad sarodas šī cilvēka draugi un visi kopā viņi izliekas, ka labi pavada laiku. Varbūt neizliekas, vienkārši atzīmē šos svētkus ķeksīša pēc, jo tas ir modē - runāt par Ziemassvētku sajūtām, mīļumu un citām salkanām parādībām. Bet kas notiek šī parastā cilvēka sirdī? Nekas. Vai viņš ir kaut ko ziedojis? Nē. Vai viņš ir kādam palīdzējis? Nē. Ko viņš ir izdarījis? Nopircis dāvanas un ar laimīgu sejiņu uzdāvinājis to saviem tuviniekiem. Jēga? Tā ir pieņemts.

Cik stulbi.

Labākās lietas pasaulē nemaz nav lietas.

__________________________________________________

Faktiski, man nav iebildumu pret Ziemassvētkiem. Man vienkārši nepatīk, ka pirmssākumos esošie, gaišie svētki, Kristus atdzimšana, ir pārvērsts par tādu reklāmas triku un stila lietu.