It's not fair.

Es esmu nomocīta no visa, lai arī šodiena bija ļoti laba. Esmu nogurusi, pat ļoti. Baidos par to, kas notiks tālāk. Tik daudz smieklu, ūdens, smilšu, laba garastāvokļa. Neticās ka viss notikušais saiet vienā dienā. Visa košā palete no prieka līdz bēdām, no A līdz Ž. Esmu apdegusi, īgna, sastrīdējusies... Un vēl: Ilvij, es gribu tās bildes ^_^ Man sasodīti sāp kājas, sūrst pleci un vēl es esmu sanervozējusies. 

Kā būtu, ja nebūtu tik daudz sakritību. Piemēram, kaķis pakļuva zem mašīnas. Ja vadītājs būtu par piecām minūtēm no rīta aizgulējies, ja vadītājs būtu uzlējis sev virsū kafiju un viņam nāktos pārvilkt drēbes, ja vadītājs par mirkli ilgāk lasītu laikrakstu, ja vadītājs būtu aizmirsis atslēgas mājās un dotos tām pakaļ, tad kaķis netiktu notriekts. Bet tik daudz ja... 

Piemēram, es satiku senu paziņu veikalā. Kāpēc es gāju tieši uz šo veikalu? Kāpēc viņa gāja tieši uz šo veikalu? Kāpēc mēs abi nevarējām izvēlēties citus veikalus? Kāpēc es nevarēju palikt desmit minūtes mājās un tikai tad iet uz veikalu? Kāpēc nebija sastrēguma kad es braucu uz veikalu? Kāpēc? Vai viss ir jau izlemts un tas notiek kāda nezināma spēka vadībā? Kāpēc viss notiek tieši tā? Kāpēc ne citādi?