Let up the suicide doors. This is my life homey, you decide yours.

Man atkal ir dīvains garastāvoklis. Pietrūkst veco, labo draugu, kas ar mani gāja pa visiem ceļiem. Es nesaku, ka jaunie ir slikti. Viņi vienkārši pazūd. 

Kas labs zem debesjuma? Man šodien bija priecīgs prāts, lai arī rīt būs nediži interesanta mācību ekskursija uz jūrmalu, man pat bija labs garastāvoklis, it īpaši, kad klausījos/-āmies `everyday normal motherfucker` es daudz smējos. Smējos, kad viens čalis palūdza manu numuru (ak, saldais pašūšanas prieciņš), kad vecītis piedāvāja mani uzgleznot, kad sēdējām pie skolas, kad sēdējām hesburgerā, kad viss krita no rokām, kad runāju ar ilviju, kad uzklausīju katrīnu par viņas nedienām ar zāli, kad dzirdēju, kas noticis ar artūra kāju, kad ar Janelu runājām. Vai. ^_^ 

Sirdspuksti rāmā taktī
skatiens, kas veras naktī
to dzīves prieku es pati audu
un neizpirkt to, pat par neprāta naudu
raudu, par palaisto izdevību
un sev atteikto pārgalvību
taču rīt es mēģināšu atdarīt
to kas iesākts, bet atstāts
bezspēka un kritikas dēļ,
taču tas mani apmās
un piepildis ar kāri
tikt šim izaicinājumam pāri.

Pasmaidiet, šoreiz no sirds.