pretty sad.

Man pirmo reiz ir bail no sekām par pašas rīcību, nožēloju visu radīto ilūziju, kas kā karamelizēts burbulis ap mani lidoja. Un te viņš sprāga. Žēl, no sirds baidos par to, ka tikšu sagrauta... vēlreiz, kārtējo reiz, savu kļūdu dēļ. Man bail. Nē, man neklab zobi un netrīc ceļgali, es neplēšu matus un es negraužu nagus. Man bail iekšēji. Sirds trīc, acis vairs nestaro, smaids uz lūpām zudis. Man vairs neskan mūzika, es vairs nesoļoju, man bail. Nav vairs laimes, ir tikai inde, kas ieēdas manā saprātā, man bail. Teātris galā, tieši šajā priekšvakarā.