If your life is such a big joke, why should I care.?

Ziniet, mani jau sāk kaitināt tā reklāma par stilīgiem jauniešu apaviem no style beat, kas parādās ik pēc pieciem atjauninājumiem. :/ Un vēl, ziniet, man apnika šeit sēdēt. nu, uz krēsla, i mean. ;D Un vēl, lastfm ir ļoti jauka lieta, tagad saprotu, kāpēc visiem tik ļoti tīk. Apskaidrība nāk ar laiku. XD

Un izrādās es visu nedēļu neko neesmu rakstījusi. Tā pagāja tik ātri, tiešam. skan tizli, bet nu, realy. Nākošnedēļ jau sāksies brīvlaiks! Beidzot!  Esmu pat bišķiņ priecīga, galīgi par neko. Man jāmācās gaismas pils, jālasa, jāmācās /pēdejā atzīme algebrā - 2/, bet kas domās par to? + Es satiku to, ko nemaz nebiju gaidījusi. + Man skanēja Love story, un tiešām - galīgs pavasaris... ^^^ Man pat šķiet, ka šogad pirmajā aprīli uzķeršos uz visiem `tev atšņorējās / sasmērējās / nokrita / apgāzās u.c.` nodrāztajiem jokiem. Esmu vienkārši naiva palikuse. ;D Lai arī jāraksta palikusi - palikuse skan tā stiprāk. XD

P. Koelju: … mīlestība atnāk, iemājo sirdī un sāk ieviest savu kārtību. Ļauties šīm pārmaiņām spēj tikai ļoti stipras dvēseles

PAVASARIS GALVĀ UN GAISĀ! 

Humors ir gandrīz fizioloģiska reakcija uz bailēm.

Es šodien jūtos kā neglābjami naiva un optimistiska. Tas ir tik savādi, es pat nezinu vai tas ir labi, bet tieši šodien es atcerējos visu agrāko. Atradu savas četras šķiltavas, nozīmītes, dienasgrāmatas, uzlīmes, sarakstes, rokassprādzes un man palika pavisam skumji. Man pietrūkst tā visa, jāteic. Es jūtos neglābjami naiva. Man šķiet, ka pat divas sekundes, kad aizdomājos par zobu feju, es tai noticēju. Un tad vēl es domāju par tenisčībām, gunge, Kings of leon un bungām. un tad vēl par ģitārām, cik ļoti man viņas patīk, bet es nekad nemācītos ne vienu, ne otru, jo esmu vienkārši slinka. Vai arī tāpēc, ka esmu nemuzikāla. Whatever. Un tad vēl es ilgi, jo ilgi skatījos south park un smējos galīgi ne par ko. Tad vēl es izpildīju mājasdarbu, uzrakstīju savu prezentāciju un visbeidzot, es nezinu. Šī diena bija viena no garlaicīgākajām, taču viena no jocīgākajām arī. &, protams, turpināju lasīt savas epifānijas. What a wonderful world. Man prātā ļoti ilgi skanēja Queen - dont stop me now  un vispār tie vārdi. Eh. Jauka tiena, jāteic. Es galīgi nejūtos savā ādā. ^____^

Sames and changes - all money in the World don`t make it painless.

Man šodien ir tas garastāvoklis, kad gribas atvainoties. Lielai daļai jau to izdarīju, lai arī tā liela daļa neko vēl nav atbildējuši, maza daļa, tomēr atbildēja. Un, ziniet, tas IR labi. Viss iet uz labu, tomēr. Lai arī ārā ir sasnidzis sniegs, viss iet uz labu! Es ceru. Lai arī, kad man tā liekas, nekas neiet uz labu.

Man patīk lasīt aprakstītās bibliotēkas grāmatas. Man patīk, kad uz lapām ir pierakstīts lasītāju viedoklis, tad es to lasu un domāju, vai manējais vispār ar kādu sakrīt. Žēl, ka to `raksītāju bibliotēkas grāmatās` ir ļoti maz. Vakar es skatījos kaut kādu ļoti vieglu filmu pa TV3, un ziniet, es smējos. Filma bija galīgi nekāda, taču vieglai sestdienai tīri der. Tikko vēl skatījos `Rush Hour`, lai arī jau 10 reizes redzēta, tomēr patīk. 

Un šodien, all starts to change. Nopietni, es esmu, es būšu, es jūtu, ka es kļūšu, dabūšu es to ko vēlos, nemiesošos citos tēlos. /šīs teikums NAV mans/ un, vispār, šis gads ir dīvains. vai arī es esmu dīvaina. vai arī mēs abi esam dīvaini. 

Dream brother, my killer, my lover.

I. Ziedonis: Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var ja nav savējās.

Vispār manas paziņas ir mulķīgas, tikpat cik es pati. Vienmēr visi var labāk par visiem, vienmēr visi par visiem ir labāki, vienmēr visi smaida, tā lai bravūra būtu acīmredzama, lai tā plūstu, lai - gluži kā dzejā, kur ieskats līriskā varoņa dzīvē ir tik ciešs, ka pat gaismas stars netiek nepamanīts - lai viss tiek saredzēts, es gribēju tā teikt. Viņi ir varaskāri, viņi skatās augšup un cer tur būt, saka, ka ir daudzreiz labāki, lai arī neredz, ka pat par pusmata tiesu, nevar aizniegt citus.  Viņi ir naivi - lūkojoties saulē, viņi smejas, redzot lietu, viņi raud. Viņiem nav viedokļa, viņi traucas uz priekšu bez apstājas, nesaprotot, ka apstājoties var vislabāk sabalansēt sevi un savu garīgo pasauli, viņi to neizjutīs nekad. Lai jau tiek viņiem, muļķiem.  /šis teksts nebija domāts visiem paziņām, tikai lielai daļai./

Šodien es lasu epifānijas un domāju par Vans, un dzeru tēju, un klausos Battle for the sun, un man pat pusminūti šķita, ka esmu laimīga. 

But no one would listen, cause no one else cared.

George W Bush: I think we agree, the past is over. 

Šodien es uzzināju, ka mans miesīgais tēvs vēlas taisīt divus tetovējumus, un manas acis izskatījās kā divas šprotu burkas un mutē laikam būtu trešā. Šoks.

Un vēl - es tikko atcerējos, ka vakar iestājās pavasaris, tādēļ apsveicu Jūs visus! ^_^

Vakar vēl laikapstākļi atgādināja, vismaz kaut cik, pavasari. Kad vakar gāju pa savu violeto kāpņu telpu tā bija visnotaļ pielieta ar saules stariem, un man pat uzsmaidīja sētniece. Nezinu vai tas bija man vai kādam citam, taču whatever. Un tad pāri ielai pārskrēja melns kaķis, lucky me. 

Šodien gan aiz loga ir tas pretīgais laiks, kad debesis un zeme saplūst vienā krāsā, paņemot sev līdzi arī pelēkās mājās un pelēkos soliņus. Kaut ātrāk nokustu tas sūda sniegs. Jā. Kaut tas ātrāk nokustu.

Es šodien nopūtos kaut kādas četras reizes, skatoties Linkin Park videoklipus. Un vēl es atcerējos, ka man jātaisa prezentācija. Un vēl es atcerējos, ka es aizmirsu grāmatu skolā, pēc kuras jāmācās kontroldarbam. Un vēl es atcerējos, ka es ļoti maz ko atceros no vakardienas. Man tagad skan kaut kāds EHR tops, kuru es klausos jau divas stundas, bet vēljoprojām nezinu kā tas tops saucas.

My blood type is tea.

South Park:

Chef: Don't do drugs kids. There is a time and place for everything. It's called college.

Rār. Šodiena bija ārprātīga. Es skrēju, es smējos, es baidījos, es pīpēju, es dzēru, es uztraucos, es dabūju sūdus, es brīnījos... Akjel, bet šodiena bija neaizmirstama. Šī diena ieies vēsturē. ^_^

Elza man atgādināja par tēju un es jau izdzēru divas krūzes. Ehh, mānija. Es jūtu, ka viss būs slikti. Savādi, bet man tā liekas. Man tā bieži liekas. Bieži laikam ir slikti.

If you’re too open-minded, your brains will fall out.

Šodien/vakar ir izgājusi jaunā Placebo dziesma, šovasar gaidāms arī viņu jaunais albums, akjel, beidzot! Man jau apnika ņirgāties pār savu palikušo saprātu, klausoties 140 dziesmas, no kurām 30% jau zinu no galvas. Nu, tātad, es tagad klausos jauno piecminūšu Placebo dziesmu un ēdu omleti. Šodiena vispār, bija traka diena tajā, t.i. 19.03.09., notika pavisam  šausmīgas, pārsteidzošas un tajā pat brīdī uzjautrinošas lietas. Tātad. 

• Otrā stunda - algebra. Solās būs visai nejauki, taču, guess what, es izpildīju vienu uzdevumu nenorakstot no tāfeles [pasvītrojiet to savās acīs, cik skatos, es tā izdarīt nevaru] un tas ir vairāk, nekā visā martā kopā ņemot. Par pareizumu /kad pārbaudīju atradu trīs kļūdas jau pirmajos piemēros/ nerunāsim, jo es progresēju tāpat. 
• Bet viss tomēr nevar būt tik labi. Jau nākamajā stundā - ģeometrijā es biju aizmirsusi paņemt ļoti būtisku burtnīcu, par ko ļoti principiālā skolotāja informēja manus ļoti aizņemtos vecākus. It kā manu miesīgo māti interesētu manis pašas aizmāršība. Protams, ka nē, taču kaut ko gan viņa aizrādīja, tas laikam bija starp to laika periodu, kad es taisīju siermaizi un zīmēju Gaismas Pili vienlaicīgi, tāpēc neko no teiktā neatceros. 
• Pavidam vēl bija špakteļlāpstiņas pielietojuma apgūšana, Krusta karu apraksti, kaut kāda zīmēšana literatūrā, ļoti gara rakstīšana latviešu valodā, par kuru visi sūkstījās, bet ko es, protams, nedarīju.
• Un tad sekoja visas dienas kulminācija. Sports. Šī stunda man iespiedās atmiņā vairāk par visām pārējām, kurās es sēžu malā un sūkstos par savu nevarīgumu neinteresējoties nemaz par to, ko visi pārējie dara. Bet šostund bija citādi. Visi zin manu fobiju no līdztekām, es nevaru apgriezties pat uz mazākās. Tātad, īss ieskats `darba uzdevumā`, varbūt kāds nezin par ko es runāju. Līdztekas skatīt šeit. Fragments no Elīnas teiktā: «Tu pavisam mierīgi uzvilkies uz rokām. Nekas ļauns nebija gaidāms, Tu visu darīji lēni un apdomīgi. Tad tu uz stangas uzliki vienu kāju, tā pārslīdēja pāri un tā vietā lai uzsēstos jāšus Tu pārkriti pāri, abas kājas vēzējot pa gaisu. Izskatījās iespaidīgi, visu cieņu.» Tad atskanēja troksnis. Un es biju tur lejā, kur nonāk retais. Uz matrača. Es smējos par to, kā mana graciozā kombinācija izskatījās no malas, par to, ka divas klasesbiedrenes no smiekliem par mani jau bija nokritušas no soliņa, un par to, ka es smejos pati par sevi. Tā bija visabsurdākā smiešanās, taču tā bija pirmā reize, kad es nevarēju apstāties smejoties par sevi. Akjel. XD

Tagad gan es turpinu zīmēt Ausekļa `gaismas pili` un pašreiz klausos The Kooks - Naive. Turpiniet ēst siermaizes un izpildiet mājasdarbus, kā to daru es .