everything is funny as long as it is happening to somebody else

rīts iesākās ar lily allen live koncertu MTV un tas man ļoti uzlaboja garastāvokli. spīdēja saule un es iztaisnoju matus un lidoju tikties ar elīnu, un ļoti daudz runāju, un kaut kā šodien bija citādāk. es redzēju citu viņas pusi. citādāku. vai varbūt man tikai tā šķiet.

 bet šodien bija forša ar daudz bildēm un aveņu tēju, un piena šokolādi, un garu pastaigu, un rudens lapām, un daudz sarunām, un daudz aukstuma, un daudz smieklu, un daudz aurojošām babkām, un daudz sētniekiem, un daudz soliņiem, un daudz visa kā, vispār.

bet vismaz šodien man neuzmācās nekādi vīrieši.

un noteikti es Elīnu neredzēšu tagad jau līdz ziemas brīvlaikam. tā vienmēr notiek, bāc.

man tagad ir tā nejaukā sajūta, kad nedabon, ko gribēji un apsīkst vēlme to dabūt.

bet varbūt to, ko gribas, ne vienmēr arī vajag. viss kas notiek, notiek uz labu. un sanāk, kas nenotiek, arī ir uz labu. bet ja gribas otrādi? jel. viela pārdomām.

It’s the wrong kind of place

To be thinking of you

It’s the wrong time

For somebody new

/Damien Rice - 9 crimes/

ar labu nakti!

pure evening

Vispār iet uz "Antikristu" varbūt tomēr bija kļūda. Es labprātāk skatītos mājās, nevis kino, kur mērķauditorija bija pensionāri un vīrieši labākajos gados virs 50, kuri dīvaini skatījās uz mums un pēc filmas raidīja naidpilnus skatienus un visticamāk arī gribēja iedot pa muti par skaļo smiešanos. Starp šiem pensionāriem es kvēli nevēlētos satikt savu omi vai kādu viņas paziņu.
Bet filma ir, visu cieņu. Vardarbības ainas un sekss, cilvēku attiecības un ļaunums, sāpes un afekta stāvoklis, kas aiz sevis atstāj neglābjamas sekas. Beigas bija fascinējošas. Filma man likās iespaidīga, lai arī dažbrīd es izvēlējos neskatīties asins plūdus un cauruma izurbšanu kājā. Man nepatīk sāpes, ziniet.

Un vispār, šodien uz mani lūr visādi pedofīli un psihiski nelīdzsvaroti vīrieši. Divas reizes satiku ne visai normālu vīrieti, kas iztēlojās, ka ir snaiperis un pat pajautāja man "kur šaut, ka kājām vai smadzenēs?" Publiskās vietās. Divreiz. Labrīt, Latvija.
Otrs bija naidīgos skatienus raidošs pensionārs, kas jautāja man "vai garšīgs popkorns?" kad es kāpu pa kāpnēm no fc un ēdu tā atliekas. It kā nekas īpašs, bet viņa skatiens tiešām vēlēja man sadrupt pīšļos. Elīna nedos samelot, tā ir patiesība un es jūtos neomulīgi, vēljoprojām.
Es esmu piesaistošs objekts, pie velna. Esmu slavena. Patīkami, kā degt uz sārta.

Šodien vēl aizkūleņojām ar Elīnu līdz bibliotekai, un ar bibliotekāru palīdzīgu roku es izvēlējos savu mājlasīšanu. Patīkami cilvēki, tie bibliotekāri, nudien.
Man ir ļoti dīvains garastāvoklis pašlaik. Iepriekš bija ļoti labs, tagad tāds diezgan paslikts. Savādi gan. + visam - man nestrādā iTunes.

Sasodīti forši ir zem profilbildes [dr.lv] esošais uzraksts "kā izdrāzt ķirbi?" kas noteikti liek visiem dārzeņu faniem uzbudināt savu samaitāto iztēli. Protams, arī man. Beidzot atradu atbildi uz karsto un intīmo jautājumiņu - kā izdrāzt oranžu dārzeni.

Par cik man nav mūzikas tagad, pie beigu ieteikumiem šoreiz būs:
Noskatieties labu filmu!

ja cilvēkam būtu lemts vairāk runāt, nekā klausīties, tad nebūtu divas ausis un viena mute.

Man ir tik ļoti labs garastāvoklis, lai arī tam absolūti nav pamata. Šodiena bija sasodīti auglīga. Es lasīju Selindžeru, sakārtoju istabu, iztīrīju datoru, nomazgāju traukus, pilnvērtīgi paēdu, izgāju ārā ar Elīnu ( < labā garastāvokļa pamats), apsveicu klases biedreni, daudz smējos par visu, uzlādēju ipodu un refrešoju itunes. Daudz runāju šodien, daudz klausījos. Tas ir neraksturīgi man. Gaudos, smējos, sūdzējos, sapņoju. Super.

Vakardien bija dīvaina sajūta. Ārsts iepilināja acīs pilienus, kas paplašina zīlīti un es trīs stundas gandrīz neko neredzēju. Ar Kristiānu izgāju ārā, aizbraucām līdz centram. Izstaigājām visus veikalus un grāmatnīcas, un domājām kura rakstnieka daiļradē ieguldīt naudu. Neko lasīt es nevarēju, tāpēc viņa man teica priekšā un komentēja, like: 'vāks sūdīgs, nesmuks, bet nosaukums kruts'. Acis iemirdzējās pētot 'Kokaīna naktis', bet neko tādu es savā īpašumā iegūt nealkstu.
Labākais bija braukšana uz mājām. Mēs vienmēr braucam uz mājām ar jebko, kas brauc pa vanšu tiltu. Šoreiz tā bija kļūda. Kurš būtu domājis, ka kāds mudaks ir uzrāpies pašā augšā un tagad visa rīga mocās viņa dēļ. Slimi. Tiku mājās ar trīs stundu nokavēšanos. Izgājām caur visu rīgu, kamēr atradām transportu, kas ved rīdzeniekus uz tādām ģerevņām kā mans urlu un pensionāru rajons. Es cerēju, ka viņš noleks. tad būtu vismaz waiting-worth.

Pink - Runaway

paši stāv krustcelēs, bet citiem ceļu rāda.

šodiena sākās ar bezmiegu līdz diviem četriem naktī. man riebjas tādas naktis. nav kur likties - lasīt negribas, mūziku klausīties negribas, gribas, pie velna, aizmigt, - bet nesanāk.
es te tā tagad sēžu pidžamā un lasu kaut kādus bullšitus par meteorītu kā tele2 akciju un man nāk smiekli. pēc šitādas reklāmas tagad pasaulē meteorīti kritīs divreiz dienā katrā valstī, jo ārvalstu mediji uzskata šo ideju par spīdošu un ir stāvā sajūsmā par tādu radošumu. nu gan pasaule. latvija, ak jel. tad vēl es tikko lasīju par sprāgstošām krūtīm holivudā, Beitiku ģimenes fenomeniem un ērgļa izsperšanu no koru kariem, tagad jūtos ļoti mūsdienīga un  moderna, jo esmu lietas kursā par visu, kas jauns latvijā.
tagad būtu jāiedzer kafija, kura man negaršo un jāparšķir avīze, kuru es nekad nelasu, lai iepatikties cilvēkiem, kuri man nepatīk. tad tas būtu tipisks ik rīta rituāls - kruts kā filmās, vienīgais, ne mans.

vakar bija patīkami tukšs četrdesmitpirmais un trešais autobuss, forša diena un pēcpusdiena, un galīgi jauks vakars un man bija visnotaļ labs garastāvoklis.
turklāt es sarunāju ar Elīnu iet uz kino. ^_^ Es viņu vēl joprojām neesmu apsveikusi pagājšnedēļas vārda dienā un tas ir lol, tāpēc es tiešām atvainojos.


Mr. Hudson - White Lies
[man ļoti patīk Hadsons pēdējā laikā]
Radiohead - Karma Police (acoustic)
[un šis man arī ļoti patīk]

kādu grāmatu varētu izlasīt mājlasīšanā?

nē, tu man nepatīc, es vienkārši par tevi nespēju nedomāt.

Man ir totālākais haoss, cilvēki sāk rosīties un domāt par brīvdienām, draugi un paziņas sāk plānot un akdievs - brīvlaiks ir par īsu visam.

Vēl - es esmu atpakaļ Rīgā. Ziniet, par Poliju man ir sākami daži vārdi - migla (tāda, ka neredzi savu izstieptu roku), reklāmas (A1 formātā uz katra žoga pa desmit loksnēm), milzīgi sastrēgumi, veikali un baznīcas. Zem šiem vārdiem varētu rakstīt divsimt vārdu rindkopas, taču tas nevienu no Jums neinteresēs. Vispār, forši ir braukt ar mašīnu desmit stundas un jūgties aiz garlaicības, kā tas šodien bija man, bet ziniet - baigi, baigi labi. Un blenzt pa logu un klausīties radiohead.

Man tāds bezmūzikas periods iestājies. Nav nekā tāda ko gribētos klausīties. Klusums ir vispatīkamākais. Es kļūstu veca, vai arī man jāatrod jauns mūzikas žanrs, kā jau tas notiek ar mani, bieži. Bet vispār es pāreju uz Radiohead, ņemot vērā, ka man agrāk šausmīgi nepatika. Nuja. Tā gadās.

dažādībai, mūzikas ieteikuma vietā, ielikšu grāmatu:
Kurts Vonnegūts - lopkautuve nr. 5

kilograms prieka un raudošas debesis

ziniet, aizejot uz kādu no Rīgas slimnīcām var pārliecināties, ka valsts nav tik traģiskā situācijā. Slimnīcas vienmēr ir priekšā. Sēžot stradiņos pie acu ārsta kabineta var redzēt visādus brīnumus - pilošus griestus, saplaisājušas sienas, čābīgus krēslus, vadus, kas lien no visām spraugām - arī ja tie vispār nav nepieciešami un tamlīdzīgi. Un vispār, kaut kā skumji man par to visu.

Šodiena ir no tām dienām, kad zeme ar debesīm iet kopā paņemot līdzi pelēkās mājas un soliņus, sajaucoties un liekot skumt. Bet man ir labs garastāvoklis, nu diezgan. Šodien bija šausmīgākais kontroldarbs latviešu valodas vēsturē, mana bija tumsonība kā aklajā zarnā. Es ceru, ka man būs normāla atzīme. Jāsak mācīties latviešu valoda.
Rīt fotopulciņš, tas, protams, priecē. Un vēl - atlikusi nedēļa līdz brīvlaikam, mēnesis līdz Placebo un divi mēneši līdz gandrīz oficiālai skolas pirmā semestra noslēgšanai. Nu skrien tas laiks, skrien.
Man tagad skan sasodīti skaista dziesma. (skatīt zemāk).

foršas brīvdienas un noklausieties zemākesošo!
Mika - Rain

walking on a dream

Šodien iegriezos O. Vācieša muzejā ar klasi. Dzīvoklītis ar neko īpašu, bet ar savdabīgu pēcgaršu. Kādu stundu biju  pārdomās [bezfilmā]. Vienkārši iztēlojos. Bija labs dzejnieks, O. Vācietis. Visi ciena, viņa vārdā nosaukta iela, pašam muzejs, dēvēts par lielisku dzejnieku (neapstrīdu), bet te kaut kāda resna tantiņa (kaut kāda muzeja pārvaldniece) rāda viņa (tik cienījama autora) dienasgrāmatas kopijas. Nav tas pareizi, man šķiet. Vai tiešām cilvēka nāve liecina par to, ka tagad viņa dienasgrāmatu var rādīt visiem, kas nāk? Tas ir kaut kas pār-personīgs. Hmm.

Visādi citādi šodien iet vējaini.  Daudzās mājās nav elektrības, izrādās. Un skolas nestrādā, izrādās. manējā ir izņēmums par nelaimi. izrādās ka pirms dažām dienām bija pirmais sniegs arī manā guberņā (spēcīgs vārds), bet es to uzzināju tikai šodien. Dzīvokļos ir pieslēguši apkuri un tas priecē, jo mājās ir visiem labais siltums. Izrādās. Šīs rindkopas rakstīšanas laikā esmu jau četrreiz ielikusi 'izrādās'.
Laiks turpina slīdēt, neapstājas. Un tas ir labi, vai slikti - to es nezinu.

Uz tikšanos!

empire of the sun - walking on a dream

I know, it sounds crazy but so is life, I’m sinking

Spogulis ir kaut kas savāds. Vakar, iesākot veidot savu jauno fotogrāfiju ar to, man tā savādi viss likās. Spogulis kā spogulis - neliels, tīrs, dotu vairāk kā divdesmit gadu kalpošanas. Bet skatoties uz savu istabu spogulī, ne tā, nu nav tā - kā vajag! Es gluži kā spītīgs bērns gribēju uzsist pa galdu un pierādīt savu taisnību. Plakāts uz sienas, stundu saraksts, spēļmantiņas - nu nav tā, kā esmu pieradusi redzēt. Un tad es iedomājos kā es izskatos spogulī. Un kā dzīvē. Un kā es atšķiros starp šiem diviem skatu punktiem. Tālāk domāju, tālāk tieku - kāda es sev liekos, kāda citiem. Un tā tālāk un tā joprojām. Un tā pa apli. Viela pārdomām.

Vakar, kad izgāju ārā ar Elīnu, nu pavisam dīvaini likās. Es diendienā ejot pa ielām neesmu pamanījusi cik krāsainas tās tapušas. Es atkal runāju par rudeni, bet man viņš vienmēr ir paticis. Bet to jau var lasīt visos oktobra ierakstos, ak jel.

Rīts iesākās ar algebru, kas ne par ko īpaši labu neliecina, turpinājās ar ieskaites darbu bioloģijā, kuram es nebiju gatavojusies, nujā, ne par ko labu arī tas neliecina (pašā sākumā gan rīts iesākās ar foo fighters - the pretender, kas ir labākā dziesma ar kuru ienākt skolā). Bet kopumā garastāvoklis ir labāks nekā es domāju. Mājturības klasē ieejot bija tāds miers. Skolotāja uzlika kaut kādus akustiskos indiešu mūzikas ierakstus un man pat patika atrasties tajā telpā. Tad vēsturē es izcēlos (šoreiz labā ziņā) ar savām zināšānām (nu, ne cik daudz - bišķiņ) un tāpēc man garastāvoklis ir vienkārši, kā bija rakstīts Harijā Poterā - labāk nekā cerēts.

Nujā. Diena izdevusies. Un man nemaz negribējās gausties par uzdotajiem mājas darbiem, referātu mūzikā, nesapratni matemātikā... nu, es ienīstu sūdzēties, man ir labi kā ir. ^_^

Labākam garastāvoklim: Snow Patrol - taking back the city

Depresīvākam garastāvoklim: Cage - I never knew you

PASMAIDIET

why be a song when you can be a symphony

Ziniet, man tā sakārojās vasaru, ka pat uz desktopa uzliku avenes. Pie vainas garšīgā dziesma Instrumenti - Apēst Tevi.  Kaut kas tieši šim vakaram, kas solās būt garš. Esmu jau apradusi ar salu un man pat liekas, ka vēsums savā ziņā ir diezgan normāls. Bet vasara man vienalga ir mīļāka. Jāsarod vien ir ar to drēgnumu - nekas cits neatliek. Rīt - fotomuzejs, vakar - skola, bet kas paliek šodien? - Laikam jau miers vien.

Šodien mani pārsteidza: 

•  mana matemātikas skolotāja zin dziesmu "Jon Lajoie - I Kill People"
• es savu bijušo klasesbiedru redzēju lēkājam pa miskasti, kas izskatījās ļoti dīvaini
• es mājās pārrados plkst. 14:00, kas ir mans rekords šī gada "agrāk-atbraukt-mājās" reitingā.

Ak, jā. Laiks tik skaisti plūst pa savu līkni. Tik vienkārši es ļaujos slīdēt līdzi tam. Un man patīk nesūdzēties, un man patīk tā vienkārši nedarīt neko, un neuztraukties, un neskatīties pa labi, vai pa kreisi, bet tikai taisni. Un vēl man patīk dzirdēt vārdus sev aiz muguras, jo tas nozīmē, ka es esmu priekšā. Un vēl man patīk salīt. Ne no šā, ne no tā, bet šodien man viss tik dīvainais tā vienkārši - patīk.

Rudens melanholijā palīdz ieslīkt Foo Fighters. 

Jauku vakaru Jums. 

I'm the voice inside your head you refuse to hear

pavisam nedaudz vajag, lai viss saietu grīstē

pavisam nedaudz vajag, lai viss šķistu lieliski

ar šo teicienu mana diena ir tiktāl ritējusi. Bet mans mērķis nav stāstīt par sarežģītām lietām, drīzāk tieši otrādi. par kaut ko pavisam vienkāršu un ikdienišķu. rokas ar katru nākošo dienu salst arvien vairāk un deguns tāpāt, tāpēc ārā uzturēties paliek nogurdinošāk. Arī uz skolu celties kļūst grūtāk. Skolā ir grūtāk. Tāds drēgnums galvā, miegs un nogurums. Atspoguļojas arī uz sekmju izrakstiem, bet negribas runāt par skumjo. XD

Faktiski, es pat nezinu neko pastāstāmu, kas atlicis. mana ikdiena tiešām kļūst garlaicīga. bet es nesūdzos, varbūt tā pat ir labi. Ja neskaita to, ka vizuālās mākslas kabinetā šodien nejauši nolamajos. pa visu klasi. es vienmēr izgāžos. un, jā, manas atzīmes ir ārprāts.

Pašlaik es lasu Luisa Kerola "Alise aizspogulijā", klausos roku, sildos pie sildītāja un cenšos arī sakārtot somu un domas. Tas viss nav vienlaicīgi, bet viens pēc otra - secīgi. Ikdiena ir kā tāds labi atrstādāts teātris. Viss iet kā tam būtu jāiet. Nekādu force majeure, viss tik šķietami pareizs. Un nedēļas turpina savu skrējienu, iemetot mani tādā rutīnas virpulī. Ziniet, pietrūkst tomēr vasaras brīvā laika. Tik ātri paiet diena. Takts pēc takts, un atkal iestājas nakts. 



Foo Fighters - The Pretender
Foo Fighters - Times Like Theese

kaut kas mainās, bet labākais vienmēr paliek

Rudens ir tāds dīvains gadalaiks un tas arī ietekmē cilvēkus dīvaini. Daži staro un dveš tikai "rudens mani neiespaido, lapas krīt un mīlestība valda, skaists gadalaiks," bet daži tā vien slīkst depresijas okeānā un maina smaidu pret nopietnību. Aukstums gan uzmācas ar vien biežāk, tas tiesa. Bet man rudens patīk. Visas acij ierastās vietas šķiet citādākas - skaistākas. Man patīk šīs toņu pārmaiņas.

Šodien ir savdabīgs rīts. Mans, pie galda esošais, sildītājs šodien sāka dīvaini sprakšķēt un es to izslēdzu, tāpēc man ir ļoti auksti. Nelīdz pat jasmīna tēja un marcipāns. Visticamāk tagad kātošu kaut kur ārā, jo ārā man vienmēr ir silts. Šis ir retais gads, kad es valkāju cepuri. Iespējams, aizstaigāšu kaut kur tālu, tad nezināšu kā tikt mājās. Ar mani tas gadās. Turpinot ritināt tēmu kamolu par savdabīgo rītu - man ir savdabīgs garastāvoklis. Ne labs, ne slikts, vienkārši cits. Runāju ar Jāni, tāpēc ir kaut kā savādi, bet tomēr pēc mēneša pauzes esam vēl palikuši draugi. Elīnu arī apmēram mēnesi neesmu redzējusi, bet katru dienu viņai uzmācos ar rakstīšanu, jo man nav ko darīt.

šoreiz pavisam vienkāršam nobeigumam - Muse dziesma "uprising."